Kā bērns

Apstājies uz mirkli,
Tu nebaidies,
Tas, ko tu dzirdi,
Nav vējš.
Tavas pēdas smiltīs,
Tik ilgi jau nemanot meklēju es.
Un tagad stāvu šeit kā nogrēkojies bērns,
Un prasu tev, vai nav par vēlu.
Bet ēnu spārnu vēdas,
Man tavas acis slēpj.
Un es nezinu, kā man vairs spēt,
Tās nepazaudēt.
Aizver acis, rimsti,
Ja vēlies - ej,
Pēdas drīz izdzēsīs vējš.
Aizslēdz manu sirdi,
Un apsoli nekad vairs nepieklauvēt.
Bet gan jau kādreiz saldā sapnī,
Tev pretī nākšu es, kā tas pats nogrēkojies bērns.
Un svece, kura tavu ēnu,
Man rudens naktī lies.
Kaut ļautu man kāds vēl vienreiz,
Pie tās sildīties.