Savās mājās, savā tēvijā

Raudi tādu laimi,
Kad tu esi savā tēvijā.
Mājās, kad tu esi,
Kur tev katra vēja pūsma sāp,
Kur asara kā sudrabs kūst,
Kur bēda gavilē.
Glāsti bērza tāsi,
Stāsti visu tur atm akmenim.
Rit no tava stāsta,
Akmens krūtīs bērna maigums dzims,
Un ledus ies,
Un lieldienas kārs bērzā šūpoles,
Šai vakarāi, gavolējot bēdu savu,
Raud tava laime sudrabiņa lietiņš līst.
Tavās senās mājās,
Tāla gaisma spožā sapnī nāk,
Nosver laimes kausos katru soli savā tēvijā,
Kur asara kā sudrabs kūst,
Kur bēda gavilē.
ŠAI vakarāi gavilējot bēdu savu,
Raud tava laime - sudrabiņa lietiņš līs.
Svini savu elpu, svini liels un svini, bērniņ, mans -
Tu šai zemē esi satriņš viens no vecās mūžības,
Kur asara kā sudrabs kūst,
Kur bēda gavilē.
Šai vakarāi gavilējot bēdu savu,
Raud tava laime sudrabiņa lietiņš līst.