Vēja kokle

Aizsteidzas laiks un ķiršiem noplūc lapas,
Jau rudens ogle logā kvēl,
Kādēļ es atkal tevi nesastapu,
Un tu pat nezini, cik vasaras man žēl,
Nu vēja kokle skumji čukst: par vēlu,
Un rūgtu vērmeli pie manām lūpām ceļ,
Kur esi tu, vai arī tavā pļavā,
Nu puķu vietā salna zied,
Vai varbūt kādai citai mīlu dāvā,
Un vēju muzikanti tev daudz jautrāk dzied?
Nu ko, ja tā, es tev daudz laimes vēlu,
Kaut arī sevis tomēr man ir mazliet žēl,
Bet varbūt tu tepat man kaut kur blakus,
Pa citu taku garām ej?
Ka tik es kādam citam nepasaku,
Tos vārdus, kuri rudeņos par salnām smej,
Tik vienu lūdzos, neatnāc par vēlu,
Nāc kamēr manī kaut vēl dziestot, ogle kvēl.