Tu, lielais dievs, ļauj sirdi klusināt
Tu, lielais Dievs, ļauj sirdi klusināt,
Šai brīdī, kad tā dziļās bēdās skumst.
Ar labiem vārdiem vari mierināt,
Kad gaišai dzīves dienai vakars tumst.
Tu devi, Tēvs, šo mūžu skaistāko,
Tā priekus, visu, kas ir labs un jauks,
Ar mīļiem ļaudīm savienoji to,
Cik krāšņi užiedēja dzīves lauks.
Vai zudis viss? Vai nāvē izgaisis,
Viss tas, ko cerējusi jaunā sirds?
Nē! Katru dienu esi svētījis,
Un nebūs Viņš nekad no tevis šķirts.
Jel esi klāt šai brīdī grūtākā,
Ka baismā tumsā atspīd krusta tēls.
Tu pestījis, nu ieved mūžībā,
Lai visos laikos skan: Viņš ir mans dēls.
Mūzika: William Henry Monk, ar. Jāzeps Vītols (W. 177 - Kungs, esi klāt)
Avots: dz. gr. 576, W. 177,
Tēma: Nāve un mūžīgā dzīvība.