Tērbatā

Kur Domkalns un pilsvaln`s tek Mētra kā vētra,
Un skuķes kā puķes tur senāk vēl zied.
Bet neredzu draugu, kur e - si krāsnesi,
Kur gāji? Kam ceļus šķirtus bij iet?
Kam ceļus šķirtus bij iet?
Pa kādam redz raudam. Cits ceļā, kam vaļa, bet trešie,
Tie drošie ar cīņu dzīvē trauc,
Dažs godāts, cits vajāts; dažs grimis,
Prieks rimis un iris, cits miris - tā bēdas priekus jauc.
Es vientuls kā bēduls nu eju uz leju,
Kur Mētra kā vētra. Sirds klusa ir man.
Bet vēji iet spēji, liec ošu košu vēl,
Šalc krūmi tik drūmi.
- Kāpēc? - To zinu gan.