Pāvests un sultāns

Kas nekaiš dzīvot pāvestam,
No grēcinieku nodevām,
Un vīnus dzert vislabākos -
Par pāvestu man patiktos.
Bet tomēr viņš ir nelaimīgs -
Tam meičas mutes nedod vis;
Viens pats viņš savās cisās dus -
Par pāvestu maz prieka būs.
Daudz labāk klājas sultānam,
Jo liela māja pilna tam,
Ar brīnumskaistām meitenēm,
Ak Dievs, šo laimi manim lem.
Bet nabags vīrs ir sultāns mans,
Viņš dara, ko liek alkorans;
Pie lūpām vīnu nepieliek -
Būt sultānam man nepietiek.
Pēc abu šķirtas laimības,
Man sirds ne brīdi nenesas,
Bet pārmaiņus es gribētu,
Par pāvestu un sultānu.
Tad, meičas, dodiet bučiņu,
Jo tagad esmu sultāns es.
Jūs, draugi, glāzes piepildiet,
Par pāvestu man godiniet.