Klusuma krastā

Es dzīvoju klusuma krastā, kur puķes un bērni var augt;
Kur reizēm no bijušā visa, pie manis ar ieklīst kāds draugs;
Un saka cik labi ir te, nā~~~v vairs tās steigas;
Tu mierīgi sēdi un skaties, kā puķes un bērni kā aug;
Piedziedājums:
Jā draugi man tiešām / ir labi; klusuma krastā ir tik labi;
Bet tikai no malas tā liekas; ka tagad man nav vairs kur traukt;
Ka varu vien sēdēt un vērot; kā bērni un puķes man aug,
Bet mēs un kur mūsu tās dienas; kur mēneši mūsu, kur mūžs;
Ak steiga, tā steiga mūs samaļ; un putekļos projām tā pūš.
Nē draugi nav pasaulei krasta; nā~~v kur mums bēgt;
Man sevī par šauru kļūst, draugi; nu klusumu izrādīt ļauts;