Aiz kalniņa miežus sēju 2

Ai, diženis tēva dēlis,
Suns tu biji, dzīvojot’;
Kam tu dzēri krodziņāi,
Apiņotu alutiņ’?
Skurba bija tev galviņa,
Muļķa tava valodiņ’;
Apinītis, alutiņis,
Tev galviņu skurbināj’.
Alutiņa putiņāmi,
Vairāk gudra padomiņ’;
Ne kā tēva dēliņami,
Alutiņa dzērājam.
Apinītis, gudrs vīris,
Kokā kāpa lūkoties.
Diženaisi tēvu dēlis,
Guļ zem galda krodziņā.
Aiz kalniņa meitas dzieda,
Tur dzied mana līgaviņ’.
Smalki dzieda, gari vilka,
Kā līgoti nolīgoj’.
Dzied, meitiņa, sīki, sīki,
Es dziedāšu reši, reši.
Kur mēs divi dziedāsimi,
Tur zemīte līgosies.
Pār upīti diegi vilku,
Pār ezeru dzīpāriņ’;
Pār upīti tautas gāja,
Pār ezeriņu bālēliņ’.
Ar puķīti laivu īru,
Pretīm savai līgavai.
Lai nāk mana līgaviņa,
Kā puķīte dziedādam’.
Sidrabiņa grožus viju,
Zeltu kalu kamaniņ’s.
Lai brauc mana līgaviņa,
Kā saulīte vizēdam’.
Mīļa mana līgaviņa,
Mīļi mani pavadīj’.
Mīļi mani pavadīja,
Vēl mīļāki sagaidīj’.
Čuči, guli apinīti,
Mana pūra dibenā;
Kad es tevi modināju,
Istabiņāi dieti gāj’.