Dzimtenes smiltis

Bij asinis Ventā un Gaujā,
Un dega dažs ciems un dažs tilts.
Es bēgu, man palika saujā,
Pēc klupiena dzimtenes smilts.
Tad cēlos un sažņaudzu delnu,
Ar sviedriem vaigs lāsoja silts,
Uz pleciem bij pakārta pelnu,
Pie apaviem dzimtenes smilts.
Nu gājis daudz svešuma dienu,
Es - pasaules trimdnieku cilts.
Daudz zaudēts. Bet līdzi arvienu,
Man riekšava dzimtenes smilts.
Smakts Anglijas miglā un dūmos,
Un Beļģijas raktuvēs dilts,
Salts sniegainos Kanādas krūmos,
Un austrāļu klajumos svilts -
Bet visur, kur klainībā durnā,
Es eju gan labprāt, gan vilts,
Smeldz gulusi lode man gurnā,
Bet delnā kaist dzimtenes smilts.
Un kādreiz, kad beigsies šī steiga,
Irs margojums, skatienā šķilts,
Vēl noslīgstot galvai, pie vaiga,
Lips asarās dzimtenes smilts.