Sirds sadeg neparasti

Dienas kā dienas,
Tik elpas nepietiek,
Un kā četrās sienās,
Tās nepieviļ,
Tās vienmēr kaut ko vairāk zin,
Nenosauktas vārdā,
Tās aiznes mani tālāk,
Un izmētā pa krāsām it visur,
It visur,
Bet sauli jānotur,
Ieklausies ja līst,
Kā putni metas debesīs,
Tiem vienmēr jābūt,
Tuvāk lietum jāredz,
Kā tas dzīst,
Bet kad paliks tik miers,
Miglā pārvērties,
Varbūt vēlāk sāpēs,
Varbūt kāds ko prasīs,
Paliks tik miers,
Centies sauli nenoskriet,
Pārāk karsti,
Sirds sadeg neparasti,
Un kā no jauna,
Aiz ziemas paslēpties,
Mans prats kā neprātīgs kliedz,
Bet tā biji tu,
Kas teica mna beidz,
Un visām ceļa zīmēm,
Tas neko nenozīmē,
Tās tālāk sauc,
Un brīžiem pat liekas ka no elpas,
Tavas ledus puķes užiedēs,
Ieklausies ja līst,
Kā putni metas debesīs,
Tiem vienmēr jābūt,
Tuvāk lietum jāredz,
Kā tas dzīst,
Bet kad paliks tik miers,
Miglā pārvērties,
Varbūt vēlāk sāpēs,
Varbūt kāds ko prasīs,
Paliks tik miers,
Centies sauli nenoskriet,
Pārāk karsti,
Sirds sadeg neparasti.