Grēks

Vējš dzidras, spožas zvaigznes ietriec logā,
Kā vēlēdamies mani kaitināt,
Mēs visi dzīvē liekus mirkļus zogam,
Varbūt tu liec tā mani sveicināt,
Es priecājos par katru tavu smaidu,
Vien nespēj ēnas prom no manis dzīt,
Nekas, ja šobrīd vēl tik tevi gaidu,
Gan atnāksi, kad pārstājis būs līt,
Šo mirkļu dēļ ir mana dzīve vērta,
Un svarīgi nav tas, ko nesīs rīts,
Var mocīties aiz durvīm aizbultētām,
Bet sirdi mēmu neviens nevar padarīt,
Es nespēju sev aizliegt tavas lūpas,
Kas, zinu, nekad nepiederēs man,
Lai mīlas drupas krogos apdzied žūpas,
Bet manī tā vēl pārāk dziļi skan,
Nāk pretī nomazgāti ielu bruģi,
Tu, atnākdams, liec manām skumjām gaist,
Bet renstelēs peld balti papīrkuģi,
Un man nav spēka tevi projām laist,
Šī mirkļa dēļ es visu atdot spēšu,
Vienalga man, lai nosoda, lai peļ,
Es savam grēkam tāpat neticēšu,
Ja mani tas tik tuvu zvaigznēm ceļ.