Masu psihoze

Vējš kaut kur skrien,
Konsekventi vienā noteiktā virzienā,
Lapas nolec no koku zariem,
Un metas tam pakaļ,
Putni paceļas spārnos,
Sakārtojas kolonnā,
Un lido tajā pašā virzienā,
Lietus lāses kā bultas,
Slīpi traucas turpat,
Tām nepietiek spēka,
Tās ietriecas zemē,
Tām jāpaliek tepat,
Un bezpalīdzīgi jānoskatās,
Cilvēki nez kāpēc skrien,
Tikai pa vienu trotuāra pusi,
Bet ielas kļuvušas vienvirziena,
Jo arī mašīnas visas brauc turp,
Es sēžu pie loga,
Un vēroju visu šo traci,
Un nesaprotu.