Nezāles neiznīgst
Uz kuru pusi veras šīs durvis,
Uz sliekšņa stāvot domāja rīts,
Mēs esam putekļi debesu plaukstā,
Un visiem vējiem lidojam līdz,
Lai tad kā nezāles spītīgi augtu,
Visās vietās, kur negaida mūs,
Un skaļā balsī no sajūsmas sauktu,
- Kā gribēsim, tā arī būs.
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Mēs esam putekļi debesu plaukstā,
Kaut kas tik milzīgi sīks,
Mēs esam nezāles, iesētas sirdīs,
Un nezāles jau neiznīks.
Vienalga kas šajā saulē ir bijis,
Tas labākais taču vēl tikai būs,
Un tas, kuram pirmajam akmeni trāpīs,
No citiem simtreiz iemīlēts kļūs,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Vienalga kas tavās ielejās ziedēs,
No ziediem paliks reiz atmiņas vien,
Jo pusnaktī atnāks, kāds zaglis un cirtīs,
Skrien projām, bez atelpas skrien. . .
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst,
Bet nezāles jau neiznīkst.