Kad sniegpārslas dejo

Viegli un lēni, šai decembra dienā,
Sniegpārslas baltas gar logu man krīt.
Atmiņas saldās jau ietītas sniegā,
Kļūdas vairs neizlabot.
Ceru, ka varbūt, reiz atnāks tā diena,
Ar sapni ko modina vasaras rīts.
Un atnāksi tu, līdzi dienvidu vējam,
Ar smaidu, ko redzu vēl sapnī ik brīd.
Decembra vējos sniegpārslas dejo.
Zeme tik balta, kā bērna sirds.
Varbūt tu zini, varbūt tik mini,
Ka tevi gaidot, vēl logā man gaisma mirdz.
Tevī, vienīgi tevī pazūd ik diena, kas aiziet man.
Un šajā brīdī, kad sniegpārslas dejo,
Atgriežas atmiņā brīdis, kas bijis tik sen.
Aiz namu jumtiem, kā laterna tāla,
Saule jau ceļu uz vasaru sāk.
Un loga rūtī, vēl salušā, bālā,
Tavu vārdu rakstu es.
Varbūt kāds mazītiņš putniņš to redzēs,
Un aizlidos tur, kur tu esi šo brīd.
Ja tavā logā viņš klusiņām klauvēs,
Varbūt tu mani tad atcerēsies.
Decembra vējos sniegpārslas dejo.
Zeme tik balta, kā bērna sirds.
Varbūt tu zini, varbūt tik mini,
Ka tevi gaidot, vēl logā man gaisma mirdz.
Tevī, vienīgi tevī pazūd ik diena, kas aiziet man.
Un šajā brīdī, kad sniegpārslas dejo,
Atgriežas atmiņā brīdis, kas bijis tik sen.