Ķemeri

No Ķemeriem uz Rīgu vilciens steidzas,
Uz perona vēl viņa smaidiem māj.
Bet vagonā sirds klusi sāk man pārmest -
Kādēļ bij` jāšķiras, tā jāatstāj.
Ķemeri, Ķemeri - jaunība mana,
Ķemeri, Ķemeri - jaukais sapņu dārzs.
Ķemeri, Ķemeri - jaunība mana,
Ķemeri, Ķemeri - atmiņā man.
Vai mīla tā, kas satikšanos ilgo,
Vai varbūt tikai laimes mirklis īss?
Ja vakar sirds vēl īsti nesaprata,
Tā rīt jau visu, visu sapratīs.
Uz perona es atkal smaidošs stāvu.
Daudz vilcienu, kā ilgas tālē trauc,
Un šķiet, es atkal dzirdu viņas balsi,
Kas mani turpu aicina un sauc.