Piedod, vecmāmiņ!

Skaistākām atmiņām rotātas bērnības takas,
Rudens man matos jau sarmu, kā vējš lapas sviež.
Steidzos pie tevis, kā bērns bēdās steidzas pi mātes,
Šaubas un nemiers kad nestundā dvēseli spiež.
Velti es saucu un gaidu, kad iznāksi pretī,
Iējot sētā, kur bērnības dienas vēl tvan.
Tomēr - vēl domās steidzos pie tevis, lai lūgtu,
- Piedod man palaidnim, vecmāmiņ, piedodi man.