Dzelzs malkas cirtēja stāsts

Es malkas cirtējs biju reiz,
Kam cirvis vienmēr asi trīc,
Es daiļu meitu mīlēju,
Un aicināju līdz,
Es gribēju mums mājus celt,
Kas būtu skaista tā kā pils,
Un sienas saules dzeltenas,
Un tornis slejas debesīs,
Un tāpēc katru rītu es,
Ar cirvi mežā gāju,
Un cirtu kokus resnākos,
Lai celtu māju,
Bet skauda ļaunai raganai,
Ka gribu celt es māju,
Un viņa cirvi nobūra,
Lai tas man nocērt kāju,
O meitene,
Vai tev aizmirsies viss?
Naktīs raudot par tevi,
Esmu galīgi sarūsējis,
Bet kalējs palīdzēja man,
Un ņēmis dzelzu gabalu,
Man jaunu kāju nokala,
Un galvu kala,
Tak nebij miera raganai,
Bez mitas pesteļoja tā,
Līdz beigās cirvis noburtais,
Man sirdi pušu sita,
Un kalējs sirdi kala tad,
Kā prata un kā spēja,
Bet tomēr jaunu sirdi,
Nokalt nemācēja,
Tā viens nu apkārt klaiņoju,
Un paliek neuzcelts man nams,
Jo draugi mīlēt meiteni,
Bez sirds diemžēl nav iespējams,
O meitene,
Vai tev aizmirsies viss?
Naktīs raudot par tevi,
Esmu galīgi sarūsējis 2x.