Kā gulbji

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet -
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.
Kam velti laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanās klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts kur vājākais lūzt,
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.