Čūsku sieviete

Asins rasa rīta migla,
Žvadz dzelži zobeni pīķi,
Simtiem pakavu bradā Tālavas laukus,
Ko klāj letu līķi,
Es redzu svētkalnā melni vīri aju kokus cērt.
Tie strādā nakti un dienu,
Dievu akmens šķelts lejā grūsts,
Svētie ozoli pārtop par sienu,
Un debesīs ieduras baznīcas krusts,
Caur uguni caur zobenu caur asiņu jūrai,
Mums jauno ticību mācīties būs.
Tur pirmatnējo mežu dzīlēs,
Steidziet meklējiet viņu,
Raganu Laumas zintnieci,
Čūsku sievietei nesiet ziņu -
Lai tās stiprie vārdi spēj mūsu lāstu ārdīt.
Tā kas dzimusi kopā ar čūskām,
Zalkšu ķēniņa izredzētā,
Odzes indē svētītā,
Burvju vārdos nepārspēta,
Melnu seju griežas tā dejā:
Sper sper Pērkoni deviņiem zibeņiem,
Sadedz baznīca ziliem uguņiem,
Nīksti dilsti sveša vara,
Krīti kā rudens lapa no zara.
Pie šķeltā akmens čūsku sieviete,
Ziedu dodot Pērkonu lūdz:
Nāc atpakaļ debesu graudēj,
Šķel cērt triec tā lai svešā baznīca lūzt.
Pērkons brauca vara tiltu deviņi zirgi,
Zaļa pātaga rokā,
Zaļa čūska priekšā,
Cērt deviņos gabalos,
Met dziļā jūrā iekšā.
Nodun pamale notrīc zeme,
Zilām gaismām piešķīst viss gaiss,
Ļaunas ugunis raganas acīs,
Pār zemi nogūlies klusums baiss.
Rau kā velkās debeši melni,
Sārtām liesmām aizdegas krusts,
Nāc nāc Debesu graudēj,
Šķel cērt triec tā lai sveša baznīca lūzt.