Nakts meitenei

Savādā meitene, kamdēļ tik ātri,
Aizsteidzies garām kā mūžs mans un prieks,
Apdzeļot sirdi ar nemiera nātri,
Lai nu es klīstu viens apkārt kā spiegs?
Redzu es zvaigznes un debesis lielās,
Redzu kā garām pēc stāva iet stāv,
Tomēr tik vientuļš es jūtos šais ielās,
Netīrs kā renstelē atspīdums blāvs.
Piedziedājums:
Nieks, ka no krāsām tev kvēloja lūpas,
Savāds un brīnišķīgs bija tavs skats,
It kā tās skāruši būtu ne žūpas,
Bet gan no debesīm eņģelis pats.
Kas man par to, ko tu dari un dzīvo,
Naktīs, kad lampas kā ugunsgrēks blāv.
Domās par tevi man dvēsele plīvo,
Gluži kā svece, kas caurvējā stāv.
Kaut tevi skārušas būtu tik rokas,
Kas kā pēc elpas pēc baudas vien steidz,
Zini, ka mīla un kaislīgas mokas,
Visu kā dievs tomēr pārvar un veic.
Piedziedājums: