Sievas lūgšana

Vai jūti, kā smaržo pēc dievnama,
Mana elpa uz tavējā pleca?
Un gaišums, ko acīs man manīji,
Nav no mūsu, bet altāra svecēm.
Manus pirkstus tu skūpstīji iekārē,
Kad es glāstīju lūpas un tevi,
Bet maigmi, ar kuru tev pieskāros,
Manām rokām Dievs lūgšanā deva.
Tad tu pieskāries lūpām manējām,
Klusi čukstot, : Tu vienīgā, labā,
Tām lūpām, kas vienmēr būs tavējās,
Un kas skūpstot pat lūgšanu glabā.
To lūgšanu, mīļais, ko gadiem sirds nes,
Ko sen jau tu dvēslē mani,
Un nebeigšu, nebeigšu lūgties es,
Lai Dievu tu mīli vairāk par mani.
Un nebeigšu, nebeigšu lūgties es,
Lai Dievu tu mīli vairāk par mani.
Un nebeigšu, nebeigšu lūgties es,
Lai Dievu tu mīli vairāk par mani.