Sevis dēļ

Gan mātei, gan brālim, gan pašam ir grūti,
Viss būs tikai labāk, kaut ticības būtu.
Pie sevis bieži lūdzu, kaut viss kļūtu labāk,
Bet sasodītā laime paslīd bieži tagad garām.
Nevis kā agrāk, nebija pāris dienas ēdis,
Lietderīgas dzīves vietā biju pīpējis un dzēris,
Lai cik bieži mestu malā visu, kas nomāc,
Katra jauna diena rada jaunus sūdus, ko novākt.
Un pat, ja citi domā, mani pazīst vairs nē,
Manas acis labi redz cik dažādi ir mērķi,
Cik daudz paziņu, tik pat ātri cērt pušu šo attiecību,
Tikai draugi man ir tie, kurus patiesi mīlu,
Patiesība ir tāda, ka vienmēr saku, ko jūtu,
Tikai tādēļ, ka vēlos, nevis citi to lūdz.
Daudz pieļautu kļūdu, daudzas atmetu nost,
Man par maz vārdu, lai visiem pietiktu to.
Ja par manu dvēseli dotu lielu samaksu,
Es, pēc manām domām, pārdotu viņu tagad.
Reizēm par dzīves jēgu šaubīties esmu sācis,
Jāmeklē būs vienam, jo neredzu, kas līdzi nāks.
Skatoties apkārt citu dzīve laba liekas,
Tie maina vārdus kā zeķes, jo baidās palikt vieni,
Esmu pieradis jau, nenāks un nesavāks,
Jādzīvo priekš sevis, kaut nekādi nesanāk.
No tumsas ceļu gaismā, jo ceru būt dzirdēts,
Varbūt mani atcerētos, ja karātos virvē,
Grūti saprast, sātans grib mani vai nē.
Varbūt šī dzīve ir viena vienīga spēle,
Manas draudzenes glāstus man vajag kā ēst.
Dziesmas tagad ir tās, kas padara tuvākus,
Mēs esam stipri ārpusēji, iekšēji asaras birst.
Ja vien varētu es mūžu nodzīvot bez sirds.