Sveiciens tiem

Lai sveiciens tiem, kas zaļās sūnās,
Guļ dzeloņdrāšu iežogos,
Un tiem, kas mitrās purvu dūņās,
Dus mīkstos skuju spilvenos.
No Daugavas līdz jūras malai,
Vīst skujas priežu galotnēs.
Tie vārdu deva Nāvessalai,
Un Tīreļpurvs tos pieminēs.
Nāk atmiņā dažs pārdrošs gājums,
Un daža biedra pēd’jā vakts,
Kad nevaj’dzīgs bij skubinājums,
Un klusos vaidus sedza nakts.
Ak, kaut mēs zinātu tās vietas,
Tos kapus meža biezokņos,
Ar pilnām sirdīm turpu ietu,
Pie katras kopas noliektos.
Nu viņu nakts ir mūsu diena,
Un mūsu dzīve viņu miegs.
Ikviens mēs paliksim arvienu,
Tiem liels un mūžīgs parādnieks.