Mātes acs

Daudz svešas zemes pārstaigājis,
Nu atnāk mājās jauneklis;
Vaigs nodedzis un noputējis:
Kas to gan pirmais pazinis?
Pa pilsētiņas vārtiem iedams,
Viņš satiek vecu paziņu;
Un uzskat’ viņu, mīļi smiedams,
Kā draugs pēc gadiem draudziņu.
Bet draugs vis viņu nepazina:
Vaigs tam no saules nodedzis;
Tik īsos vārdos apsveicina,
Un tālāk staigā jauneklis.
Te skat pa logu meitenīte,
Ko jauneklis sen mīlēja;
Tā bija viņa zeltenīte,
Ko, projām iedams, atstāja.
“Labvakar, meitiņ, ko tu gaidi?
Vai mīļāko uz svešuma? ”
Ak, nodeguši viņa vaigi,
Ir šī to vairs nepazina.
Pa ielu tālāk nostaigāja,
Tas bēdīgs, galvu nokārdams;
Pār vaigu as’ra noritēja,
Jo svešs bij, mājās pārnākdams.
Tad māmulīte pretī nāca,
No vecuma salīkusi.
“Labvakar! ”, tā tas tik uzsauca,
“Vai būsi ar’ ko gaidiīj’si? ”
Raug, vecai pietrūkst valodiņas,
Šī dēlu tūdaļ pazina.
“Sveiks, dēliņ, sveiks. Vai māmuliņas,
Tu atminēj’s? ” šī šņukstina.
Lai saule to gan dedzināja,
Lai grūtais ceļš to vārdzina,
Lai draugs un mīļā neredzēja,
Tak mātes acs to pazina.