Es vēlētos par pogu blūzē kļūt

Kad es sestdien gāju kreklus iepirkties,
Tekstilpārdevēja bija skaistule paties.
Tērpusies tā tiešām pēc modes jaunākās,
Un viņas blūzē krāšņā bija pogas zeltainas.
Es skatījos un prātoju,
Tad sadūšojos, teicu to, ko domāju:
Es vēlētos par pogu blūzē kļūt,
Un tavai sirsniņai tik vienmēr tuvu, tuvu būt,
Un naktī kaut tā novilkta,
Es priecāšos, jo būšu tavā istabā.
Vakarā tai pašā kopā staigājām,
Parkā abi divi un rokas turējām,
Bija jauki, tikai traucēja mazliet,
Ka visas blūzes pogas bija aizpogātas ciet.
Es skatījos un prātoju,
Tad atkārtoju manu veco humoru.
Ai, Anna, mīļā Anna,
Gribu jautāt tev tikai vienu pašu liet’.
Ak, Anna, mīļā Anna,
Vai tad tiešām visām pogām jābūt ciet?