Nāc

Deg zem kājām ugunis,
Kaut visam pāri pārslo balti sniegi.
Kaut kur, manas plikās debesis.
Tik sapnī manā tavi soļi vieglie.
Slāpst, man dvēsele tā slāpst,
Kā vālodzei, kas modināta tveicei,
Nāc, ja vari tūlīt nāc,
Un lūdzu nekad vairāk neaizej.
Tik vienam cīrulim, kas mana balss,
Ciest klusu noliek ļauna ēna.
Es ticu, ka tas nevar būt vēl gals,
Pirms nepateikta svarīgākā doma.
Balts, kā ziemas vakars balts,
Atnācis ir vēl viens dzīves mirklis.
Tātad atkal straumei irsies līdz,
Manas dzīves laivas baltais irklis.
Slāpst, man dvēsele tā slāpst,
Kā vālodzei, kas modināta tveicei,
Nāc, ja vari tūlīt nāc,
Un lūdzu nekad vairāk neaizej.
Liec, lai sajūk viss un brūk,
Kas liedzis bija patiesību redzēt.
Mūsu pļavā baltai miglai būt,
Kur kļūdām rīta saules staros sadegt.