Neaizej

STOP, STOP! Tagad apstājās uz brīdi,
Visi tie, kam patīk braukt ātri,
Tagad nomet gāzi,
Nolaižās uz zemes.
Es atceros, no kurienes man uz pieres rētas,
Ir tā ka dažreiz izšķir visu ne jau laimīgs gadījums,
Bet niecīgs dzīves sīkums.
Tā toreiz krustojumā,
Iebraucot mums pēkšņi stiklos,
Nez kāpēc nācās ielidot.
Ja gāzes pedālis būtu par centimetru zemāk,
Es tagad repotu tur no kurienes atpakaļ vairs nenāk.
Ir kārtība, ka dienu nomaina nakts,
Un nakti atkal diena.
Tāpat kā kārtība, ka šeit rudeni nomaina ziema.
Ir brīži, kad kailām rokām gribi sagraut ķieģeļu sienu,
Jo gribi apturēt saules rietu, gribi ņemt un aizliegt,
Liktens rokai plūkt kādu ziedu.
Ziedu, kuram vēl ziedēt,
Ziedu, kuram vēl lielajā pļavā augt.
Pļavā, ko citi mēdz par dzīvi saukt.
Solies izgudrot veidu kā šo visu kārtību jaukt,
Rezultātu nav, var dusmās pieri raukt,
Var bezspēkā kaukt.
Jo blakus kārtība, kad dienu nomaina nakts,
Esot atkāpe viena,
Kad nepienāk vairs Tava nākošā diena.
Tu aizmiedz un sākās sapnis cits,
Bet šeit viss pa vecam,
Šeit diena pēc dienas rit.
Piedz.
Tu neaizej,
Mēs Tevi lūdzam, neaizej.
Šai sapnī,
Mūs vienus neatstāj.