Kādēļ, kādēļ?

Bij ziedons jauks, kad satikāmies abi,
Tu biji zēns, bet es vēl - meitene,
Un sirdī iedegās mums ilgu liesmas,
Viens otru iemīlējām sirsnīgi.
Arvienu biežāk satikāmies abi,
Zem ievu zariem vakarā,
Tur lakstīgala dziesmas skandināja,
Par mīlas teikām stāstīja mums mežs.
Kādēļ, kādēļ tik atrī izgaist mīla,
Kādēļ tu esi mani aizmirsis?
Vai tas tādēļ, ka es tev ticēdama,
Kā bērns reiz iemīlējos sirsnīgi.
Arvienu retāk satikāmies abi,
Zem ievu zariem vakarā.
Tur lakstīgalas dziesmas neskandina,
Par mīlas teikām nestāsta vairs mežs.
Būs atkal ziedons, atkal ievas ziedēs,
Bet manā sirdī nebūs pavasars.
Tu biji mana pirmā mīlestība,
Un paliksi uz mūžu pēdējā.