Glāze ūdens

Krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā,
Uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā,
Tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas,
Jo lielāka pasaule jo vairāk trūkst elpas,
Kā nosargāt gleznu ko aplaupa ota,
Balts audekls dzīves ir košākā rota,
Smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala,
Šī dzīve nav krasts tā ir vientuļa sala,
Tev ir jāiet un jāiet tikai paliec uz vietas,
Tev pieder dzīvot mīlēt vien trīs lietas,
Aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna,
Būs kā mūžīgi bijis dzims brīvība no kauna,
Tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties,
Līdz debesis glāzē iemācas neapmākties,
Un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst,
Tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis,
Divas pasaules caur tavu esamību traucas,
Tās it kā ir viena taču nekad nesajaucas,
Garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka,
Tur it kā vajadzētu beigties bet izlien mēness un ir tev aka,
Ir vai nu meli vai nemeli tikai nav patiesības,
Tu negribi nomirt jo nav tādas beigties gribas,
Kaut kam tuvam bet neredzamam tu čuksti:
Es nāku,
Jo tu zini ka nomirt ir vienīgais sākums,
Nav debesu aizkars tava visuma priekšā,
Uz galda glāze ūdes un zvaigznes iekšā,
Aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli,
Viņš debesīs lūdz lai kļūsti par sauli,
Tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā,
Tik daudzi taču palika guļot un neatguvās,
Tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas,
Dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas.