Pie lielās jūras

Pie meitenes vēl olīves klāt un vīnu,
Lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai,
Noskūpstītu mēness ūdensrozi,
Un debesis mēmas kā raudu mūri,
Pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas,
Visu to kas pasacīts bez jēgas,
Naudu par vilcienu līdz šejienei,
Un uzvaras izmisuma pilno saucienu: bēgam,
Pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu,
Neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu,
Savu nespēju just kā pēdējo mīlestību,
Un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu,
Pie visa tā iztēloties neko,
Savu aizmiršanos un meitenes auksto roku,
Viņas krūtis kā vīlušās observatorijas,
Un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku,
Pie tā tad vēl atliek atliek nopūtas,
Mitri sērkociņi un peldbikses slapjas,
Un tumsā neredzamas bizbizmārītes,
Kas no katra nākamā viļņa glābjas,
Un tikai tad es saņemšos laimei,
Savam pēdējam lēcienam sevī,
Tikai tad kas būšu bezcerīgi vīlies,
Jūrā krūtīs vīnā olīvēs un tevī,
Tikai tad es tev sacīšu: mīlu,
Un pagriezies ieniršu bēgošā naktī,
Tikai tad kad tu man būsi piedzimusi,
Ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī.