Kapeec

Dievs dod tiem prātu spriezt šo tiesas prāvu,
Un piedod man, ka tā tam visam notikt ļāvu,
Tagad stāvu un jūtu caur sevi 1000 voltu strāvu,
Un meklēju vārdus ar kuriem glābt savu ādu,
A ko tu darītu, ja no darba mājās nākot,
Paver durvis un ieraugi sievu ar kādu tevi krāpjot,
Vait tu atstātu to tā un sāktu kautko dziļi prātot,
Ko, vai pieņemtu mērus turpat - nu tā uz ātro,
Tu uz em burta ka tevi desmit turku un vēlviens,
Iesprauztu lēcienā tur, caur kurieni nāk vēmiens,
Nedzirdēs neviens jūsu abu divu brēcienus tagad,
Un aizgāja man tēmīgiem sitien - spērieniem sērijas,
Abiem diviem diviem pa rīkli, kungi un lēdijas,
Es tev visu savu dzīvi atdevu, a tu tā blēdījies,
Viss kopā beidzās bēdīgi un pēdējais no sērijas,
Masu mēdijos atkal bēdīgas ziņas ko ko,
Piedziedājums:
Kapec, kapēc mani tas skar, saki man,
Kapec, atbildi man,
Uzradās menti un manas rokas iekaļ važās,
Minūtēs dažās jau pa iecirkni vazā,
Biš bažas bet prieks ka rokās nebij naža,
Ta varbūt abus būtu nogriezis - vo tā būtu laža,
Ne galu ne malu uz mūžu, gadu pēc gada,
Visu dzīvi brīves badā varbūt būtu jāpavada,
Nez no kurienes nāk ātrā daba, ka tā gadās,
Un vispār, kāda debess elle mani tagad vada,
Šādas neveiksmes galā šādas domas mani medī,
Cenšas ieraut sevī un cenšas noslēgt derības,
Ko ņemsi - neīstu mīlu vai cietumā nebrīvi?
Es ieklausos sevī un sevī sadzirdu cerību,
Kuru neviens no jums nekad nespēs iesprostot nebrīvē,
Par kuru neviens no jums tā kā es nerīmē,
Dievs sargā mani un lauj man būt redzīgam,
Un nenonākt nebrīvē,
Piedziedājums:
Tā kā uguns pašos sirds dziļumos plosās,
Un man pa prātu lodā, nez no kurienes tas rodās,
Neviens neko nedara bet ikviens par to domā,
Stresos mokās un ko nu kurais iekšā dod a,
Dots devējam atdodas jūs khm deputāti skopie,
Uz ielas ubago bērni ar sadurtām rokām,
Tad jau labāk es zem zemes un postā nonākšu,
Vai manī mostās zvērs - plosīt - tāda ir nostāja,
Uznāk brīži kad par sprīdi kādam nepārplēs rīkli,
Un ja pats netiec galā, tad citu virsū rīdī,
Un vienmēr kā par spīti, kā arī nevaidzīgi,
Bērniem mājās jāredz sava tēva rīcība,
Kas mātei liek pa gīmi tā, ka liekas ka škjīdīs,
Nekas cits viņai neatliek kā meklēt citu dzīvi,
Kuru dzīvot brīvi un neļaut savu dzīvi mīdīt,
Un strīdu vietā dzīvot ar kādu ko mīl,
Piedziedājums:
Dziesma nāk no Limerikas,
VIVA MUSIC STUDIO Dan,
Noklausīties var.