Cerības stīga

Stīgu vairāk nav.
Tāpat kā vārdu šo,
Kurus grasījos tev teikt.
Šie vārdi stīgas pušu rāva,
Kuras ritmu grava.
Tas rauj mani pušu,
Kā sagrautu bērnu.
Kam cerības lielas,
Kā pasaules bēdas.
Tas aiztur manu dvašu,
Un atmiņas plaukstā krāšu.
Tad ņemu stīgu dzīslas,
Kas skaņu ritmu grāva,
Tā skanēja kā drāma uz nodilušā plāna.
Tad stīgu virvi es tinu,
Un mīļus vārdus pinu,
Un atbildi es tavu minu,
Kad lasi Tu šo manu ziņu.
Sirds man tagad loti sāp,
Un tā raudāt arī māk.
Bet tomēr tās vel nav beigas,
Jo dzīvē arī dažreiz veicas.
Būs atkal jaunas stīgas,
Kuras prasīs vairāk - mīlas.
Un tās atkal skanēs tieši TEV,
Un mūžam sauks - Es gribu tevi VĒL.
Tad ņemu stīgu dzīslas,
Kas skaņu ritmu grāva,
Tā skanēja kā drāma uz nodilušā plāna.
Tad stīgu virvi es tinu,
Un mīļus vārdus pinu,
Un atbildi es tavu minu,
Kad lasi Tu šo manu ziņu,
Es steidzos vārdus meklēt jaunus.
Kurus vēlējos no tevis slēpt.
Tos neužinot it neviens.
Un izdzēšot šo dziesmu vien.