Madars-ja vien

Viss, kas bija pret Tevi, bija patiess,
Tie vārdi zvaigznes, rekur skaties,
Tie mani iegruzī un sāp, tie bija patiesi,
Jā tā nēsi tu, tad vari mani tagad sasiet,
Pēc šī visa, ko Tu vēl vēleties grasies,
Pēc gadiem trīs vai pieciem, depresija aties,
Viss šis pierims, paliks mierīgs, viss pāries,
Par sīkumiem bija normāli, bet tu atkal ārdies,
Mūs nemīl pat pašu dievs,
Pēc strīdiem nav spēka, pilns grēka - nu ir miers,
Kad viss beidzas, nāvessods turpinājās,
Tās dusmas, emocijas, depresiju lēkmes krājās,
Mūsu berns atkal raud, jo viņu varoņi lamājas,
Tas viss mazajam galviņā, tā mazā pieredzīte krājas,
Pants,
Vēloes mierīgu dzīvi, ja to man sniedz,
Sekundē un vietā, ātri to man liedz,
Es pamostos ar sakostiem zobiem,
Tas liecina par problēmām, gluži kā todien,
Citi sapņo par ko kaitīgu, citi par ko smaidīt,
Kopīgi mērķi pēc cēlieniem krist un gaidīt,
Taču tagad beigas, tas arī viss,
Bilde, kas tur karājas pie sienas,
Ir tik veca, kā atmiņas, kas skrien,
Tā vārds pēc vārda, cerība tika salauzta,
Kā pudele, bet tā pati jau bija salauzta,
Es nenojaucu žogu, ja nezinu kapēc tas uzcelts,
Visas sāpes un asaras uz manis bija uzveltas,
Memorands, kas karājas pie sienas,
Atsauc atmiņā, tās visas senās un vecās lietas.