Gadi

Var piesaukt debesis, var piesaukt elli,
Bet atmiņas kā lavīnas reiz grūs,
Tie gadi aizauļoja trakos zirgos,
Sirds vietā tagad atstāts pakavs rūs.
Kaut mazliet sarūsējis, tomēr ticiet,
Ir šajā dzelzī laikam kaut kas dzīvs.
Lūk, baltiem zirgiem atkal garām traucot,
Tos kreisā pusē sajūt naglais spīvs.
Nu kur jūs, kur jūs skrienat neprātīgie,
Vai elpa deg jums pātagcirtiens spējš,
Jel stājieties, un klāt būs viens no bara,
Kas aizdrāzās reiz tā kā viesuļvējš.
Es pazītu šo dūkano starp simtiem,
Kad mežonīgām krēpēm plandot tas,
No tālām, zilām pļavām šurpu skrietu,
Un zeme drebētu no dudoņas.
Vai tiešām tagad visi jūs tik tālu,
Vai tiešām atkal grožos visi jūs.
Nē, redzu jau, kaut kur aiz Oriona,
Klīst balti zirgi zilā savvaļā.