Staburags un saules meitiņa [updated]

Gar Staburagu lidoja,
Reiz garām Saules meitiņa,
Tam aplika rociņu zeltspožo,
Un karsti, karsti skūpstīja to.
No simtgadu skumjām viņš pamodās,
Caur asarām līksmi iemirdzējās.
Pār pelēko vaigu, kas neprata smiet,
Tai netikās ilgi skūpstus liet.
Ar vilnīšiem dejojot, tā aizbēga,
Un skumjās Staburags tad satumsa.
Viņš vaigu ar miglu apklāja,
Un asarās lēni sabruka.
Ooo.
Un asarās lēni sabruka.
Un asarās lēni sabruka.