Velnukāvējs

Čūska ragana aizskrien uz jūru ūdeni lakt un dzesēt rīkli, bet Kurbads tikmēr nonāca smēdē pie Debesu Kalēja. Te viņš pavada kādu laiku, palīdzēdams kalējam, par ko tas apsola nokalt Kurbadam zobenu.
Plēšas elš, lakta dimd,
Varoņzobenam drīz še būs dzimt.
Pats pirmais es biju, kurš savaldīja,
Pakļāvu gribai savai,
Uguns garu iedzinu ēzē,
Cilvēkiem iemācīju,
Ieročus kalt, veseri vēzēt,
Plēšas pūst, metālu slīpēt un dzesēt,
Ei, nokal, kalēj, man zobenu tādu,
Kuru ne katrs viss pacelt spētu,
Plēšas elš, lakta dimd,
Varoņzobenam drīz še būs dzimt.
Trīs birkavi smagumā,
Vai būs pašā labumā?
Nav vēl gana,
Smagākam,
Jābūt manam zobenam,
Nokal, kalēj, man zobenu tādu,
Kuru ne katrs varonis pacelt spētu,
Uguns un dzelzs, kas viņu cels?
Ķēves dēls!
Kā viņu sauks?
Velnukāvējs - tā viņu sauks.
Smēde dārd, ēze rūc, dienu un nakti plēšas pūš,
Veseris zveļ, lakta dimd,
Varoņzobenam drīz še būs dzimt.
Trīs birkavi vēl kal klāt,
Vai varēsi pacilāt?
Nu būs pašā labumā,
Vajadzīgā smagumā,
Nokalu, Kurbad, es tev zobenu tādu,
Kuru tu pats viens tikai pacelt spētu.
No albuma Kurbads 2010.