Atzīšanās

Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts,
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc.
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz,
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
Vai tā diena, vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet tās tukšas es notekās beru.
Tad es veros tāpat visos logos, varbūt,
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs dzied,
Jūtu mirkļus tik mūžībā zūdam.
Kur tu esi mans draugs? Vai tai blāzmā kas krīt,
Man no vientuļa mākoņa sejā?
Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas, kas lūst,
Manā asā un satrauktā dzejā?
Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts,
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu.