Alā verdi

Ļauj man vēl reiz, kamēr sirds dzīva,
Pie tavām krūtīm pieglausties,
Vēl vienu reiz, kamēr nav lauzta,
Tev acu dzelmē lūkoties.
Tad tici, tiešām viss būs klusu,
Nekas vairs tevi netraucēs.
Sirds pukstieni un dziesmu skaņas,
No atmiņām tev ižudīs.
Es aprakt, bet ne aizmirst spēšu,
Šo mīlestību vienīgo,
Es dziļi kapā nogremdēšu,
Šo laimi pirmo, beidzamo.
Mēdz arī teikt, ka esot laime,
Ja varot citus aplaimot,
Tad arī gribu nākamībā,
Bez sirds to darīt mēģināt.
Bez sirds es būšu uzticīga,
Bez sirds es lēni mīlēšu,
Un pazemībā, padevībā,
Bez sirds es pie tā dzīvošu.
Šī sirds tik spēj par tevi čukstēt,
Par tevi ciest un cīnīties,
Par tevi spēj tā elpot, pukstēt,
Par tevi kapā apgulties.