Jānīts, mans vīriņš

Jānīts, mans vīriņš, ir stalts mātes dēls,
Bet tas kļūst greizsirdīgs, kad vakars vēls.
Naktī, kad pārnācis, man saka pikts:
“Šeit kāds ir bijis, šeit notiek kas slikts. ”
Ak vai, vai, ak vai, vai, es jau aizvien,
Nelaižu iekšā nevienu, nudien.
Bet vīriņš šaubās vēl, kad projām brauc,
Labāko draugu nu palīgā sauc.
“Uz Bulduriem jābrauc man atkal, nudien,
Maigonis uzraudzīs tevi ikdien. “
Ak, vai, vai, ak vai, vai, ak vai, bet lai,
Lai nāk ar Maigonis uzraudzīt, lai.
Vīriņš ir aizbraucis, Maigonis klāt,
Sāk tas nu lakstīties un neatstāt.
Un kad jau vakarā ugunis dziest,
Dedzīgi vēlas pie krūts manim spiest.
Ak, vai, vai, ak vai, vai, ak vai, bet lai,
Nāc, nāc, nu iesim, lai notiek, ar lai.
Jānītis tomēr tāds šaubīgāks ir,
Vai sievu Maigonis ar uzraudzīj’?
Pārbraucis mājās, kad vakars ir jau klāt,
Zvanīt pie durvīm sāk un klabināt,
Es vēl arvien nelaižu iekšā nevienu, nudien.