Genoveva

Mežmalā reiz ēda avenes,
Genoveva savā nodabā,
Ziedēja un gavilēja gaiss,
Klusi sevī smējās nelabais.
Ieklausies, Genoveva,
Es gribu būt tavs nelabais,
Nelabais, labu labais,
Tāds kuru žēl ir projām laist.
Paskaties, Genoveva,
Vai esmu es slikts nelabais?
Padodies, Genoveva,
Es esmu tāds kā elle skaists.
Genoveva, Genoveva,
Smej nelabais pie sevis,
Genoveva, Genoveva,
Reiz nelabais raus tevi,
Ne - labi labais.
Nelabais kā nolemts liktenis,
Genovevai lēnām zagās klāt,
Trīcēja un uzliesmoja sirds,
Un tā sirds nu abiem acīs mirdz.
Piedziedājums:
Aizgāja pa kalnu saulīte,
Genoveva projām negāja,
Nelabais caur sirdi gāja tā,
Genoveva mīļa, nelābā.