Krustugunis

Mans atspīdums Tevī ir nedzīvs un vēss,
Kā neveiksmīgs zīmējums neizdzēsts,
Kā pārgudrs romāns vai neveikls stāsts,
Kā uzbāzīgs skatiens un brutāls glāsts.
Tas troksnis, ko tiķo sadzirdēt var,
Ir manu sajūtu lāzera stars.
Tas lēnām uz atziņas mērķi iet,
Vienalga, domas ir vaļā vai ciet.
Tie ritmiskie kodi un strāvojums,
Ir mans līnijas pieslēgums.
Pa karstajiem vadiem asinis plūst,
Un asaras cēlās, kas neizžūst.
Ledu salauž nevis saule, arī pavasaris nē,
Jo zem tā jau ir tā kauja -
Krustugunis dvēselē, krustugunis dvēselē.