Nerunā

Tu rakstīji uz papīra man vārdus,
Tos vārdus, ko pat man bij nesaprast.
Tu paslēpi starp rindiņām to pavasara rītu,
Un to nekad, nevienam neatrast.
Tu prati kādreiz noslēpt to aiz vāzes,
Un aizkariem, kas rīta vējā pland.
Es izlasīju, tikai tavās acīs vārdus šos,
Un nesaki, ka atkal kļūdījos.
Nerunā, es uzminēšu pati,
Tikai neslēp acīs dvēseli.
Paņem manu roku savā,
Vasarā, vai ziemas salā,
Nekad nelaid viņu vaļā,
Jo tam vienmēr jābūt tā.
Es atradu šos vārdus rudens parkā,
Zem kļavām, kas kā uguns saulē kvēl.
Es zinu to, ka varbūt brīnumpasakās,
Kāds zina tādus pašus vārdus vēl.
Tie ziemā užied pavasara ziediem.
Un pārsteidzot, kā zibens bulta sper.
Un pelēcības tveicē, izslāpusi dvēsele.
Tur atkal kāri mīlestību dzer.
Nerunā, es uzminēšu pati,
Tikai neslēp acīs dvēseli.
Paņem manu roku savā,
Vasarā, vai ziemas salā,
Nekad nelaid viņu vaļā,
Jo tam vienmēr jābūt tā.