Vecā kokle

Vecā kokle, ko sirmgalvis stīgo,
Tam par bērnību atmiņas pauž.
Redz, ka senāk viņš māmiņu mīļo,
Kas to glāstot pie krūtīm sev glauž.
Vecā sirmgalvja drūmajās acīs,
Pamirdz as’ras, uz kokli tas krīt.
Teic man, kokle, čukst sirmgalvja lūpas,
Kādēļ jaukākie sapņi gaist drīz?
Vecā kokle zem sirmgalvju pirkstiem,
Melodiju par jaunību pauž.
Redz ka senāk viņš mirdzošās acis,
Liekas, meitenes galvu tas glauž.
Vecā sirmgalvju vaigi top bāli,
Pārtrūkst stīgas, un kokle tam krīt.
Tikai pēdējās skaņas vēl tāli,
Lido līdz, kur mūžība mīt.