Apstāsimies

Ir mūsu mīla jau pelnos lēni pārvērtusies,
Un tikai debešos melnos balti putni vēl skries.
Mēs stāvam uz vulkāna malas, šķiet nav ko zaudēt un gūt.
No spītības manas un tavas, samīta cerība lūdz:
Apstājieties, laika vairs nav, ir tikai mirklis laimīgiem būt.
Varbūt jau drīz, varbūt jau rīt, saule virs zemes nodzisīs.
Apstājieties, laika vairs nav, ir tikai mirklis laimīgiem būt.
Varbūt jau drīz, varbūt jau rīt, saule virs zemes nodzisīs.
Vēl tik minūte viena, mīlēt piedot un just.
Ta varbūt gara kā diena, bet varbūt kā simtgadu mūžs.
Mēs stāvam uz vulkāna malas, vel solis - pazudīs viss.
No spītības manas un tavas, dreb negaisā debesis.
Apstāsimies, laika vairs nav, ir tikai mirklis laimīgiem būt.
Varbūt jau drīz, varbūt jau rīt, saule virs zemes nodzisīs.
Apstāsimies, laika vairs nav, ir tikai mirklis laimīgiem būt.
Varbūt jau drīz, varbūt jau rīt, saule virs zemes nodzisīs.
Kaut kur asiņu lietus, kaut kur kari un bads.
Bet mums virs zemes nav vietas. Kāpēc, saki man pats?
Varbūt tapēc, ka labi: maize galdā un piens.
Bet varbūt tāpēc, ka abi nevaram dzīvot kā viens.
Apstāsimies, laika vairs nav, ir tikai mirklis laimīgiem būt.
Varbūt jau drīz, varbūt jau rīt, saule virs zemes nodzisīs.
Apstāsimies, laika vairs nav, ir tikai mirklis laimīgiem būt.
Varbūt jau drīz, varbūt jau rīt, saule virs zemes nodzisīs.