Es nevaru saprast.

Raugos es tevī un brīnos,
Kā gan tā dzīvē var būt,
Ka man lemts atkal būt vienam,
Lai gan sirds mīlu vēl jūt.
Vēlreiz es skūpstītu tavas lūpas,
Pēc skūpstiem kas tvīkst.
Velti pēc tāmes tik tiecos,
Vienīgi uzlūkot drīkst.
Varbūt man sacīt - Draugs piedod,
Varbūt lai paliek, kā ir.
Labāk, lai mēness un zvaigznes,
Šonakt uz mūžu mūs šķir. -
Eju un nevaru saprast,
Kā gan tas dzīvē ir tā:
Pēkšņi vismīļākie draugi,
Sveši - un vairs nav nekā.