Sātana neaizmirsts

Virs galvas augsti paceltu irkli,
Es spēka pilns rēcu, kā lauva.
Vēl īsu tik mirkli, vēl mirkli,
Lai tērauda pušu plīst tauva.
Ar krūtīm viļņus es laužu,
Uz priekšu sirds mana trauc.
No jauna par milzi es augu,
Kāds neredzams spēks mani sauc.
Tas karogs pelēks sauc mani iet,
Uz savām beigām, sākumu citam.
Ar zobenu rokās, ar acīm ciet,
Es liekos šim ceļam vēl ticam.
Tad vēlreiz klūpu, man atkal sāp,
Uz pīķa augsti paceltā sirds.
Un spilgtā saule man riebties sāk,
Vēl sātana esmu es neaizmirsts.