Dzelteno rožu pavasaris.

Atvēri tu manu sirdi, tā kā slēgtu grāmatu.
Vienu baltu, tīru lapu es tev sen jau atdevu.
Nolasi no manām acīm, visu ko tev nepasaku,
Un neviena nepamanīts atkal aizej savu ceļu.
Dzeltena roze manā vāzē, sarkanais vīns kristāla glāzē,
Sirds, kas ilgojās pēc tevis, tagad pieder man.
Negaidu no tevis vairāk, tikai to, ko dot man vari -
Rožu ziedos pavasari, ziemā sniegotā.
Neatļauj man palikt vienai, tur kur pelēks nogurums,
Kļūsti mana nejaušība, paliec mūžīgs pārsteigums.
Es tev neko nejautāšu, ļaujot mirklim brīvu vaļu.
Lai tas citu nepamanīts tālāk aiziet savu ceļu.
Dzeltena roze manā vāzē, sarkanais vīns kristāla glāzē,
Sirds, kas ilgojās pēc tevis, tagad pieder man.
Negaidu no tevis vairāk, tikai to, ko dot man vari -
Rožu ziedos pavasari, ziemā sniegotā.
Ja tu mani pazaudēsi, savu sapņu klajumos.
Paskaties pa savu logu, zilos ziemas debešos.
Ja tur nebūs maldu putni, kas tev cieti sirdi vērs,
Gan tu mani atradīsi, iet lai varam vienu ceļu.
Dzeltena roze manā vāzē, sarkanais vīns kristāla glāzē,
Sirds, kas ilgojās pēc tevis, tagad pieder man.
Negaidu no tevis vairāk, tikai to, ko dot man vari -
Rožu ziedos pavasari, ziemā sniegotā.