Ēzeļa serenāde.

Mana dziesma kad skan, burvīgā seņorita,
Negrib dzirdēt to, kam tad vēl dziedāt man?
Varbūt tev, ēzelīt, jo, kad grib daiļā dāma,
Mani projām dzīt, dziedu tev, ēzelīt.
Amio - migo, tev ir brīnišķīga balss,
Kad dzirdu to, tad visām manām skumjām gals.
Ak, skaistā seņorita, kas - kā neviena cita -
Ar savu dziesmu mani iemidzināt prot -
Tu, mans mazais draugs, gribu tev skūpstu dot,
Bet tu neteic cita nekā, tik ī - ā - ā - ā - ā -
Seņorita, ēzelita, mana sirds tik strauji sita,
Kad tā mīlas valgos krita, ko nu darīt man?