Rītu nebūšu vairs mājās

Rītu nebūšu vairs mājās,
Tuvu klāt ir šķiršanās;
Ceļu staigā mana kājas,
Domas būs pie mīļākās.
Kad aiz mājas kalnā kāpšu,
Skatīšos vēl ielejā,
Vietiņu apraudzīt sākšu,
Kur man prieki ziedēja.
Tad ar noskumušu prātu,
Savu ceļu staigāšu,
Mīļāko, kaut ar’ nav klātu,
Allaž prātā turēšu.
Bet kad aukstā ziema beigsies,
Jauka pavasara smies,
Ceļu staigāt tad man veiksies,
Čakli manas kājas ies.
Priecīgs atpakaļ tad nākšu,
Kur man smaida mīlība,
Jaunu, jauku dzīvi sākšu,
Beigsies visa skumība.
Vasar’s svētkos tad ar meijām,
Tavas durvis pušķošu.
Puķītes pa kalniem, lejām,
Tevīm, mīļā, meklēšu.