Pēdējā kauja

Melnais Jātnieks iebrūk Kurbada zemē, un sākas izšķirošā kauja, kurā Kurbads beidzot sastaps savus niknākos naidniekus aci pret aci.
Arvien skaudrāk ziemeļu vēji pūš,
Melnus vētras mākoņus pamalē grūž,
Nekas vairs nebūs kā bijis,
Laiks ir visu pārmainījis,
Nekas nebūs vairs kā kādreiz bijis,
Laiks ir it visu pārmainījis,
Laika dzīlēs pazudīs varoņa vārds,
Pārmainīts taps arī pats stāsts,
Tie, kas krita aizmirsti tiks,
Uz viņu kauliem jauna zāle dīgs,
Bet vēl nav gals,
Vēl kauja dārd,
Tur Kurbads stāv,
Un nikni cērt,
Viņš sauli apturēs debesīs,
Pret straumi upi pagriezīs,
Neņem to lāsti, ne ļaunas likstas,
Nespēj tam burvības darīt ko sliktu,
Droši viņš visam cauri ir gājis,
Nu melnais jātnieks pretim tam stājas,
Kurbads zobenu ceļ,
Milža galvu pušu šķeļ,
No zirga melnais jātnieks krīt,
Nu tas vienreiz ir padarīts,
Jau naidnieks bēg,
Tam zeme deg,
Aust pamalē rīts,
Zelta stariem vīts,
Melnie mākoņi klīst,
Ir atkal zilas debesis,
Bet ļauna acs, tā neguļ, tā visu redz,
Kur plecā cirsta dziļa vāts,
Vel čūska savu indi spļauj,
Pirms varonis viņu kauj,
Paceļ Kurbads kreiso roku un nospiež čūsku raganu,
Paceļ labo un pāršķeļ milzim galvu,
Un tikai tad no nāvīgās žults nonāvēts,
Krīt uz sava zobena un mirst.
No albuma Kurbads 2010.